Muzikāli dramatiskā fantāzija
pēc Ī. Bābela darbu motīviem
Režisors – V. Zolotars (Krievija)
Komponists – R. Pauls
Baletmeistars – I. Grigurko (Krievija)
Scenogrāfs – A. Mohovs (Krievija)
Kostīmu māksliniece – I. Dolgova (Krievija)
Pirmizrāde – 29.09.2007.
Lomās: Jakovs Rafalsons, Igors Čerņavskis, Oksana Terskihs, Jevgeņijs Terskihs, Gaļina Rosijska, Mihails Borovkovs, Boriss Ploskihs, Tatjana Lukašenkova, Anatolijs Fečins, Vadims Grosmans, Oļegs Teterins, Andrejs Možeiko, Aleksandrs Maļikovs u. c.
Īzaks Bābels (1894–1940), ievērojamais krievu rakstnieks, dzimis Odesā slavenajā Moldovankā, ebreju tirgotāja ģimenē. «Autobiogrāfijā» (1924) Bābels rakstīja: «Pēc tēva prasības mācījos ebreju valodu, Bībeli un Talmudu līdz sešpadsmit gadu vecumam. Mājās nedzīvojās viegli, jo no rīta līdz vakaram biju spiests studēt visdažādākās zinātnes. Es atpūtos skolā». Odesas komercskolas programma, kurā mācījās nākamais rakstnieks, bija ļoti piesātināta. Tika studēta ķīmija, politekonomija, jurisprudence, grāmatvedība, prečzinība, trīs svešvalodas un citi priekšmeti. Runājot par «atpūtu», Bābels domāja brīvības izjūtu: pēc viņa atmiņām, starpbrīžos un pēc nodarbībām audzēkņi devās uz ostu, uz grieķu kafejnīcām vai uz Moldovanku «lai dzertu pagrabiņos lētu Besarābijas vīnu». Visi šie iespaidi vēlāk kļuva par pamatu Bābela agrīnajai prozai un viņa «Odesas stāstiem».
Rakstīt Bābels sāka piecpadsmit gadu vecumā. Divus gadus rakstījis franču valodā, jo bijis lielā G. Flobēra, G. Mopasāna un sava franču valodas skolotāja Vadona iespaidā. Franču valodas stihija saasināja literārās valodas un stila izjūtu. Jau pirmajos savos stāstos Bābels tiecās pēc stilistiska smalkuma un pēc mākslinieciskā izteiksmīguma. «Es ņemu sīkumu – anekdoti, tirgus stāstu, un veidoju no tā gabalu, no kura pats nespēju atrauties... Par to smiesies ne būt ne tāpēc, ka tas ir jautrs, bet gan tāpēc, ka vienmēr gribas smieties par cilvēcisku veiksmi», – tā vēlāk viņš izskaidroja savus mākslinieciskos centienus.
Jau agri atklājās galvenās iezīmes viņa prozā: visdažādāko slāņu savienošana – kā valodas, tā arī sadzīves tēlojuma.
Pabeidzis Kijevas Komerciālo institūtu, 1915. gadā Bābels devās uz Pēterburgu, kaut arī nebija tiesīgs dzīvot vienā vietā. Pēc tam, kad viņa pirmie stāsti (Vecais Šloime, 1913, u. c.), kas tika nopublicēti Odesā un Kijevā, palika bez ievērības, jaunais rakstnieks pārliecinājās par to, ka tikai galvaspilsēta var padarīt viņu slavenu. Taču Pēterburgas literāro žurnālu redaktori ieteica Bābelam mest pie malas rakstniecību un pievērsties tirdzniecībai. Tā tas turpinājās vairāk kā gadu – līdz tam laikam, kamēr viņš neaizgāja pie Gorkija uz žurnāla «Ļetopisj» redakciju, kur arī tika nopublicēti viņa stāsti.
Bābels dienējis Ārkārtas Izmeklēšanas komisijā, bijis avīzes «Sarkanais kavalērists» korespondents 1. Kājnieku armijā, piedalījies pārtikas apgādes ekspedīcijās, strādājis Narkomprosā, Odesas gubkomā, karojis rumāņu, ziemeļu, poļu frontēs, bijis Tiflisas un Petrogradas avīžu reportieris.
Radošo darbību atsāka 1923. g.: žurnālā «Ļef» (1924, № 4) tika publicēti stāsti «Sāls», «Vēstule», «Dolgušova nāve», «Karalis» u. c. Literatūrkritiķis A. Voronskis rakstīja par tiem: «Bābels nevis lasītāju acīs, bet gan kaut kur malā no viņiem ir veicis lielu un radošu mācību ceļu un tāpēc savaldzina lasītāju ne tikai ar «iekšām» un dzīves materiālu neparastumu, bet arī ar... kultūras līmeni, prātu un talanta briedumu...».
Ar laiku rakstnieka mākslinieciskā proza ieguva veselus ciklus, kas kalpoja par pamatu krājumiem «Jātnieku armija» (1926), «Ebreju stāsti» (1927) un «Odesas stāsti» (1931).
Rakstnieka centieni saskatīt revolūcijā kaisli un romantiku vainagojās ar viņa dvēseliskajām skumjām. «Kāpēc man ir tik nepārejoša grūtsirdība? Tāpēc, ka (...) es atrodos lielā, nebeidzamā dvēseles aizlūguma stāvoklī», – viņš rakstīja dienasgrāmatā. Par sava veida glābiņu Bābelam kļuva «Odesas stāstu» fantastiskā, ar hiperbolām bagātā pasaule. Šī cikla - «Karalis», «Kā tas tika paveikts Odesā», «Tēvs», «Ļubka Kazaks» – stāstu darbība norisinās gandrīz mitoloģiskā pilsētā. Bābela Odesu apdzīvo personāži, kuros, autora vārdiem runājot, ir «dedzīgums, vieglums un burvīgums – gan skumja, gan aizkustinoša – dzīves izjūta» («Odesa»). Reālie Odesas kriminālisti Miška Japončiks, Soņka - Zelta Rociņa u. c. rakstnieka iztēlē pārvērtās par mākslinieciski ticamiem tēliem Beniju Kriku, Ļubku Kazaku, Froimu Krauķi. Odesas noziedzīgās pasaules «karali» Beniju Kriku Bābels atveidoja kā savdabīgu Robinu Hudu, vājo ļaužu aizstāvi. «Odesas stāstu» stilistika atšķiras ar lakonismu, valodas blīvumu un tajā pašā laikā spilgtu tēlainību. Bābela prasīgums pašam pret sevi bija neparasts. Tikai vienam pašam stāstam «Ļubka Kazaks» bija ap trīsdesmit redakcijas un pie katras notām rakstnieks strādāja dažus mēnešus. Paustovskis savās atmiņās citēja Bābela vārdus: «Ņemam ar stilu, stiliņu. Esmu gatavs uzrakstīt stāstu par veļas mazgāšanu, un tas varbūt izklausīsies kā Jūlija Cēzara proza».
Bābela literārais mantojums ietver sevī ap astoņdesmit stāstu, divas lugas – «Saulriets» (1927., 1927. g. pirmo reizi iestudējis Bakinskas Strādnieku teātrī režisors V. Fjodorovs) un «Marija » (1935., 1994. g. pirmo reizi iestudējis režisors M. Ļevitins Maskavas teātrī «Ermitāža»), piecus kinoscenārijus, kuru starpā «Maldu zvaigznes» (1926. g., pēc Šoloma Aleiha tāda paša romāna motīviem), publicistiku.
Dzīves pēdējos gados rakstnieks pievērsās tai daiļrades tēmai, kuru uztvēra kā labāko, uz ko vien ir spējīgs cilvēks. Par to ir sarakstīts viens no viņa pēdējiem stāstiem – līdzība par mākslas burvju spēku «Di Graso» (1937).
Bābels bija arestēts 1939. gada 15. maijā un, apsūdzēts «pretpadomju sazvērnieciski teroristiskā darbībā», nošauts 1940. gada 27. janvārī.
Vjačeslavs Verbins. Dramaturgs, scenārists, režisors. Dzimis 1941. gada 26. novembrī. Pabeidzis Ļeņingradas Valsts teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtu, iegūstot teātra zinātnieka specialitāti. Bijis Mazā akadēmiskā operas un baleta teātra, D. Šostakoviča Ļeņingradas Akadēmiskās filharmonijas, Lielā Leļļu teātra literārās daļas vadītājs. Lugu, kino un TV scenāriju, kinofilmu dziesmu tekstu, operu un baletu libretu autors. Ievērības cienīgi ir viņa darbi – opera un telefilma “Ferdinands Lieliskais” (komponists S. Baņevičs); mūzikli “Sasistais spogulis” (komponists A. Žurbins, režisors V. Vorobjovs) un “Tarelkina nāve” (komponists A.Kolkers, režisors G.Tovstonogovs). Teleseriāla “Rokambola piedzīvojumi”, kinofilmu “Kur dvēsele glabājas” un “Viņas romāna varonis”, scenāriju un daudzu bērnu izrāžu autors. Krievijas Teātra darbinieku savienības un Literātu savienības biedrs.
RAIMONDS PAULS – leģendārais Latvijas komponists – dzimis 1936. gada 12. janvārī Rīgā stikla pūtēja ģimenē. Pabeidzis Latvijas Valsts konservatorijas Izpildītāju nodaļu. Strādājis Rīgas estrādes orķestrī, koncertējis Gruzijā, Armēnijā, Ukrainā. 1964. gadā kļuva par Latvijas Valsts filharmonijas Rīgas Estrādes orķestra māksliniecisko vadītāju. Tieši šajā laikā viņš sarakstīja savas pirmās dziesmas, kas ieguva tik lielu popularitāti. Komponists ir sacerējis mūziku ļoti daudzām izrādēm, kino un telefilmām ("Velna kalpi", "Robina Huda bultas", "Nāve zem buras", "Teātris", "Dubultslazds", "Kā kļūt par zvaigzni"). 1973-78 gados Pauls bija instrumentālā ansambļa "Modo" mākslinieciskais vadītājs, bet 1982. gadā kļuva par Latvijas radio muzikālo raidījumu galveno redaktoru. 1975. gadā popularitāti komponistam atnesa dziesma "Lapas dzeltenās", kurai piecos vēlākajos gados sekoja vēl daži šlāgeri - "Piemeklē melodiju", "Muļķa sirds". Pauls ir mūziklu "Māsa Kerija" un "Šerlohs Holms" autors. Milzīgus panākumus guva maestro un Allas Pugačovas radošā apvienība: visai Padomju Savienībai bija zināmas dziesmas "Maestro", "Vecais pulkstenis", "Miljons sārtu rožu", "Bez manis". Komponists sadarbojās arī ar citiem pazīstamiem dziedātājiem – ar Valēriju Ļeontjevu un Laimu Vaikuli, viņa dziesmas vienmēr kļuva par hītiem.
1980-tajos gados Raimonds Pauls kļuva par Jūrmalas Jauno izpildītāju dziesmu festivāla iniciatoru. 1988. gadā komponists tika ievēlēts par Latvijas Valsts Kultūras komitejas priekšsēdētāju, bet pēc tam, kad Latvija atdalījās no PSRS, viņš kļuva par Republikas kultūras ministru. 1993. gadā pēc atkāpšanās no amata Pauls kļuva par Latvijas prezidenta padomnieku kultūras jautājumos.
Cieša radošā sadarbība ar RKT maestro sākās 2000. gadā, kad uz teātra skatuves savu otro dzimšanu piedzīvoja Paula mūzikls «Kerija» - labākā muzikālā izrāde, iestudēta Latvijas dramatiskajā teātrī 1999-2000 gadu sezonā. Vēlāk režisore Alla Sigalova iestudēja izrādi «Kabīrijas naktis», kurai teātris speciāli lūdza maestro Paulu sacerēt mūziku. Tad sekoja izrādes koncerti «Solo aktrisei ar izrādi», «Vecais pulkstenis» un «Raimonds Pauls. Izlase».