Kas tad ir salons?
Gandrīz pilnīgu salona apzīmējumu izdevās atrast nevis vārdnīcās, kurās nav atrodams nekas vairāk par «viesistabu» kā sinonīmu, bet gan Jūlijas Ļebedevas rakstā, kas pēc satura ir attāls no šīs pētniecības darba teorētiska aspekta, toties ļoti saskaņots ar lietas praktisko pusi: «Salons – tā ir ērta istaba, kurā pieņem viesus un kurā viņi vienmēr ir gaidīti. (...) Salons – tas ir cilvēku kopums, attiecības starp kuriem ir balstītas uz uzticēšanos, simpātijām un kopīgām interesēm. (...) Salons – tā ir labu attiecību eiropiska tradīcija.»
Pirmajā brīdī šķiet, ka dotajam formulējumam pietrūkst «akadēmiskuma». Tam nav klasiski loģiskā apzīmējuma pazīmju. Otrais apgalvojums, visticamāk, ir pārlieku kategorisks un nav īsti patiess, kas tiks pieradīts tālākajā aprakstā. Taču šie trūkumi tiek piedoti, jo trijos īsos teikumos tiek izklāstīta ne tikai jēga, bet arī vēsture.
Salonu raksturīgākā iezīme, kas izcēla tos starp citiem kultūras institūtiem, tādiem, piemēram, kā vīriešu literārie pulciņi un klubi, bija tā, ka tajos dominēja sievietes. Pieņemšanas salonos (viesistabās) pakāpeniski pārvērtās par sabiedrības īpaša veida tikšanos, kuras organizēja mājas māte un viņa pati arī vienmēr vadīja šīs intelektuālās diskusijas. Bez tam viņa veidoja viesu (sabiedrības) modi, viņu idejas, viņu sacerējumus (visbiežāk literāros un muzikālos; vēlākā laika salonos – arī zinātniskos un politiskos). To, ko vēlāk sāka saukt par salonu, 17. gs. sauca: societe, cour-litterair, cercle, assemblee, chambres; 18. gs. – souper, diner, bureau d’esprit.
17. gs. saloni bija vienīgā jauktā telpa, kurā sievietes un vīrieši atradās vienkopus un kontaktējās atklāti, tajā pašā laikā sabiedrība neuzņēma šādu saskarsmi kā «klasiskā salona» sabiedrības normu pārkāpumu vai kā tikšanos, kuras mērķis būtu noslēgt laulības. Tātad, «klasiskā salona» pirmais saskaitāmais, pirmā figūra ir saimniece (persona, kas nosaka kanālu, kodu un paziņojuma-vēstījuma saturu).
Ne mazāk svarīga ir telpa, kuru formē salona saimniece: īpašais dekors (vāzes, ziedu virtenes, spoguļi; sienas, kas ir stepētas ar dārgiem audumiem, antīkas vai austrumnieciskas lietas u. c.) pasvītro salona nesaderību ar ikdienu.
Visbeidzot, trešais elements, bez kura salona kā komunikācijas veida pastāvēšana nebūtu iedomājama, ir atlasīta sabiedrība, kas ievēro spēles noteikumus.