VĒSTURES GALVENIE POSMI
1883 – 2003
Rīgā līdz 1883.gadam pastāvīga krievu teātra nebija. Laiku pa laikam tika iestudētas vien amatieru izrādes, kā arī viesojās dažas nelielu amatieru teātru trupas. Tikai 19.gs. 80-to gadu sākumā tika pabeigti celtniecības darbi Krievu amatniecības arteļa namā un “Ulejas” savienībā, kurā bija skatītāju zāles. Šeit arī pavērās iespēja īstenot ideju par pastāvīgu krievu teātra uzvedumu iestudēšanu Rīgā, kas nodarbināja vadošās sabiedrības prātus jau no pagājušā gadsimta 60-tajiem gadiem, t.i. no krievu sabiedriskās kustības atmodas sākuma, pateicoties kurai parādījās pirmās krievu sabiedriskās iestādes.
Tas izdevās 1883. gadā, tāpēc arī tas tiek uzskatīts par pastāvīga krievu teātra Rīgā dibināšanas gadu.”
(no 1913.gada arhīva materiāliem )
Rīgas Krievu teātris tika atklāts 1883.gada 2.oktobrī ar I.Špažinska lugas pirmizrādi “Majoriene”.
Trupā, par kuras māksliniecisko vadītāju kļuva antreprenieris Lavrovs (provinces režisora un aktiera Jefima Sokolova skatuves pseidonīms), sākotnēji tika pieņemti 16 aktieri.
Pirmajā teātra sezonā skatītāji varēja noskatīties sešdesmit lugas, starp kurām bija desmit A.Ostrovska lugas, N.Gogoļa “Revidents”, “Precības” un “Mirušās dvēseles”, Gribojedova “Gudra cilvēka nelaime” , Šekspīra un F.Šillera traģēdijas.
Pirmsrevolūcijas Krievu teātra Rīgā labākie gadi ir cieši saistīti ar gudru un talantīgu ievērojamā antrepreniera, režisora un aktiera K.Ņezlobina radošo darbību, kurš kļuva par teātra māksliniecisko vadītāju 1902.gadā.
Ņezlobins sāka veidot pastāvīgu teātra trupu, uzaicinot strādāt tajā aktierus no Maskavas Dailes teātra – M.Roksanovu, A.Harlamovu, Ņ.Ļitovcevu, Ņ.Mihailovski, A.Zagarovu.
Iestudējot tādas lugas kā A.Ostrovska “Sniegbaltīti”, A.Čehova “Trīs māsas” un “Tēvoci Vaņu”, F.Dostojevska “Idiotu”, Ļ.Tolstoja “Tumsas valstību”, I.Turģeņeva “Mēnesi uz laukiem”, Ņezlobins centās pietuvināties maksimālajai skatuves patiesībai. Viņš meklēja talantīgus režisorus, redzot viņos teātra nākotni.
1904.gadā Krievu drāmā sāka strādāt Konstantīns Mardžanovs (vēlāk kļūdams par izcilu skatuves mākslas meistaru un gruzīņu teātra pamatlicēju).
Mardžanova izcilās radošās spējas jau izpaudās ar viņa pirmo iestudējumu, tādējādi pārsteidzot gan trupu, gan skatītājus. Piemēram, A.Ostrovska lugas “Vojevoda” ietudējumam vien režisors nodarbināja 40 tēlotājus, kas tam laikam bija nedzirdēts aktieru skaits. Izrāde bija ļoti vērienīga – kā milzīgs episks audekls - ar izteiksmīgiem masu skatiem un personāžiem.
Par teātra radošās izaugsmes virsotni kļuva Mardžanova izrādes “Ivanovs” (A.Čehovs), “Tartifs” (Moljērs), “Katjuša Maslova” (pēc Ļ.Tolstoja), “Vilhelms Tells” (F.Šillers).
Pateicoties izcilajai režijai un spēcīgajam aktieru sastāvam, Rīgas Krievu teātris kļuva par vienu no labākajiem Krievijas perifērijas teātriem.
"Kopš tiem laikiem par krievu teātri sāka runāt visdažādākie iedzīvotāju slāņi. Izrādes sāka apmeklēt personas, kas līdz tam nekad nebija apmeklējuši krievu izrādes. ”Tas pavēra plašas iespējas krievu kultūras attīstībai Baltijas apgabalā”, rakstīja avīze “Novoje vremja”. 1909.gadā Ņezlobins pameta Rīgu. Pameta un nekad vairs neatgriezās teātrī, kuru uzskatīja par savu. Reizē ar viņu aizgāja arī daudzi aktieri. Ņ.Mihailovskis turpināja Ņezlobina darbu, liekot galveno akcentu uz repertuāra daudzveidību. Pateicoties Mihailovskim, tapa pirmais latviešu lugas iestudējums krievu valodā – R.Blaumaņa “Indrāni”. Indrāna tēva lomu atveidoja leģendārais aktieris I.Pevcovs.
Mihailovskis uzaicināja uz Rīgu strādāt jauno Aleksandru Tairovu, kurš kļuva par Maskavas Kamerteātra dibinātāju. Savus slavenos eksperimentus skatuves mākslas jomā – apvienot dialogu, mūziku, deju, pantomīmu un vokālu, veidojot vienotu sintēzi – Tairovs sāka tieši šeit, Rīgā. Sezonā no 1909.gada līdz 1910.gadam viņš iestudēja Rīgā sešas izrādes. 1921.gadā, ņemot vērā Rīgas daudznacionālo raksturu, Latvijas valdība asignē 150 tūkstošus rubļu gadā, lai “atbalstītu nacionālo minoritāšu teātrus – vācu, ebreju, krievu”. Par trupas māksliniecisko vadītāju kļūst bijušais Mazā teātra aktieris M.Muratovs. Savam teātrim viņš nomā telpas Latviešu Biedrības namā Merķeļa ielā, un nezaudējot laiku, sāk telpu rekonstrukcijas darbus, ieguldot savas personīgās finanses. 1921.gada 27.septembrī jaunajā ēkā notiek Gribojedova lugas “Gudra cilvēka nelaime” pirmizrāde.
Krievu teātris sāka ap sevi pulcēt daudzus brīnišķīgus aktierus emigrantus – Roščinu-Insarovu, Verdinsku, Bunčuku, Jurovski. Šeit viesojas tādi izcili krievu aktieri kā M.Ivanovs-Kozeļskis, V.Komisarževska, N.Hodotovs, M.Daļskis, V.Kačalovs. Par teātri ieinteresējas arī rakstnieki. A.Tolstojs piedalījās savas lugas “Dūjiņa” iestudēšanā un pats atveidoja Žetluhina lomu. Uz šī teātra skatuves spēlēja arī A.Averčenko un Ņ.Teffi. 1922.gada pavasarī teātris devās viesizrādēs uz Vāciju, Beļģiju un Holandi ar izrādi “Cara dēls-Aleksejs” Merežkovska iestudējumā. 1924.-1925.gada sezonas beigās Muratovs pamet teātri un dodas uz Parīzi.
1925.gadā krievu aktieri nodibina teātra institūciju – “Krievu drāmas teātra” sabiedrību, kas strādā pēc pašatmaksāšanās principa un , pateicoties sabiedrības biedru naudām.
1931.gadā uz Rīgu atbrauc izcilais krievu aktieris un režisors MIHAILS ČEHOVS. Krievu teātrī divu gadu laikā viņš iestudēja Gogoļa “Revidentu”, pats nospēlēdams Hļestakova lomu, kā arī pirmo reizi īstenoja Dostojevska romāna “Stepančikova ciems” inscenējumu, nospēlējot Fomas Opiskina lomu, pierādīdams savu izcilo aktiermeistarību Frēzera ( Bergers.”Plūdi”)un Malvolio (Šekspīrs. “Divpadsmitā nakts”) lomās. Pavisam jauns raksturs, Rīgas periodā radīts, bija viņa Vīrs izrādē pēc A.Čehova stāsta “Burve”.
1940.gads, kad Latvija tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā, iezīmēja krasu pagriezienu teātra dzīvē. Partijas spiediens un ideoloģiskā kontrole lielā mērā iespaidoja teātra repertuāra un māksliniecisko virzienu. Neskatoties uz to, trupa centās saglabāt savas tradīcijas.
No 1940.gadam līdz 1958.gadam teātri sauca par Latvijas PSR Valsts krievu dramatisko teātri.
Nozīmīgākās tā laika izrādes bija: "Ienaidnieki", "Bez vainas vainīgie" (1946), "Sīkpilsoņi", "Tēvocis Vaņa" (1947), "Mežs", "Figaro kāzas" (1948), "Muižnieku ligzda" (1949), "Revidents" (1951), "Vilki un avis" (1953), "Karalis Līrs", "Makbets" (1957), "Piena vīrs Tevjē" (1958), "Sirano de Beržeraks" (1962), "Jegors Buličevs un citi" (1964).
Teātrī dažādos gados strādāja daudzi režisori: A.Gļekovs, (1945- 48), A.Martinovs, (1948-51), M.Pjarns (1940-52), A.Jefremovs (1948-50), A.Lakšins (1952-56), S.Radlovs, (1954-58), V.Baļuna (1956-60), O.Ļebedevs (1960-63), P.Homskis (1960-61) u.c.
Vairāk nekā 30 gadus teātrī nostrādāja (1925-59) J.Jurovskis, kurš bija gan daudzu vadošo lomu izpildītājs, gan daudzu izrāžu režisors.
No1963.gada līdz 1988.gadam par teātra māksliniecisko vadītāju kļūst režisors Arkādijs Kacs. Šo 25 gadu laikā teātris iemantoja slavu, vispārēju atzinību un ievērojamus radošus sasniegumus.
Daudzu gadu garumā kolektīva radošie meklējumi virzījās pa diviem ceļiem. Pirmkārt, tika iestudētas dziļi sociālas, psiholoģiskas lugas. Otrkārt, paplašinājās dramatiskā žanra amplitūda – spilgtas muzikālās izrādes ieņēma stabilu vietu teātra repertuārā.
Spilgtas lappuses teātra scenogrāfijas mākslā iezīmēja mākslinieki Tatjana Šveca un Andris Freibergs.
A.Kaca nozīmīgākās izrādes bija: "Vestsaidas stāsts”, "Cilvēks no Lamanšas”, "Kaukāza krīta aplis”, "Pēc simts gadiem bērzu birzī” , "Satrēguma stunda”, "Televīzijas traucējumi”, "Kāda zirga stāsts”, "Skroderdienas Silmačos", "Revidents", "Kaija", "Pie jūras", "Noriets", "Hamlets".
Teātra vadošie aktieri bija: R.Praudiņa, A.Hižņakovs, Ņ.Ņeznamova, M.Ļebedevs, J.Ivaničevs, A.Kričevskis, A.Bojarskis, V.Sigovs, V.Petrovs, R.Gordijenko, V.Tihovs, V.Bogoļubovs, B.Ahanovs, A.Umanska.
70-to gadu beigās, 80-to gadu sākumā aktieru sastāvu papildināja talantīgi jaunieši: A.Iļjins, T.Poppe, G.Borisova, Ņ.Starovoitenko, V.Petrovs, G.Baženova. 1988.gadā par teātra vadītāju kļūst Leonīds Beļavskis. Nozīmīgākās izrādes: „Čonkins”, "Tumsonības kamera”, "Līgavainis no Jeruzalemes”, "Mēnesis uz laukiem”, "Trīnes grēki”, "Lāsts abām jūsu dzimtām!”, "Kailais karalis”, "Krodziniece".
Līdz 2002.gadam teātrī strādā režisors Semjons Losevs.
Par viņa spilgtākajiem iestudējumiem kļūst izrādes: "Cilvēki un peles”, "Grēkā krišana”, "Spēle ar kaķi”, "Kas brīnumu rada”, "Franču kaislības piemaskavas vasarnīcā”, "Es vēlos dzīvot Parīzē”.
1997.gadā teātrī ienāca jauna aktieru paaudze: Veronika Plotņikova, Jūlija Žlukto un Igors Kuļikovs (visi Semjona Loseva skolnieki un KDT aktieru studijas beidzēji, kas tika izveidota, pateicoties Latvijas Sorosa fondam).
90-tajos gados KDT direktors Eduards Cehovals vienu pēc otra sāk aicināt uz iestudējumiem teātrī pašus spilgtākos un drosmīgākos Krievijas režisorus – Romānu Kozaku (viņa „Nāves deja” ir saucama par teātra vēsturisko izrādi), Mihailu Bičkovu („Kaštanka”), Jeļenu Ņevežinu ("Mākslinieki”, "Ar mīlestību nejoko”, „Noslēpumainās variācijas”), Aleksandru Gaļibinu ("Dienas acis"), Romānu Vikjuku ("Edīte Piafa", "Marija Stjuarte"), Allu Sigalovu ("Kabīrijas naktis").
2000.-2001.gados teātra mākslinieciskos grožus savās rokās pārņem Genadijs Trostjaņeckis (Sanktpēterburga).
Nozīmīgākie iestudējumi:
Raimonda Paula mūzikls "Kerija" (izrāde izpelnījās lielu atzinību ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā un Izraēlā), Moljēra "Skapēna blēdības" (daudzu starptautisko teātra festivālu dalībniece), Šekspīra "Veltas pūles mīlā".
Teātris regulāri piedalās starptautiskajos teātra festivālos Krievijā, Baltkrievijā, Polijā. 2002.gadā (KDT, Maskavas mērijas un Parex bankas sadarbības rezultātā) teātra trupu no jauna papildināja aktieru jaunā audze – skolas-studijas “MHAT” absolventi, Oļega Tabakova kursa audzēkņi.
2000.gadā aizsākas nopietna radošā sadarbība ar leģendāro latviešu komponistu Raimondu Paulu. Pēc viņa mūzikla “Kerija” ar paša maestro līdzdalību izrādē seko muzikālās izrādes “Kabīrijas naktis” (mūzikas autors) un “Solo aktrisei ar orķestri” (mūzikas autors un izrādes dalībnieks).
2003.gada novembrī teātris atzīmēja savu 120.dzimšanas dienu ar A.Čehova lugas “Kaija” pirmizrādi izcilā vācu režisora Petera Šteina iestudējumā.
Uz šodienu pavisam teātrī strādā 120 cilvēki.